Braukšanas kultūra un paradumi

Braukšanas kultūra

Braukšanas kultūra (attēls: advertolog.com)

Interesanti ir pavērot, kāda ir auto lietošanas kultūra dažādās vietās un laikos. Kādēļ vietām par automašīnām ārkārtīgi rūpējas, bet citur tās lieto kā parastu mantu, neliekoties ne zinis par skrāpējumiem un bojājumiem. Kādēļ vietām cilvēki izvēlas mazas, bet citviet ārkārtīgi lielas mašīnas, pat ja ģeogrāfiskie un klimatiskie apstākļi ir līdzīgi.

Piemēram, Latvijā ir raksturīgi rūpēties par savu auto un uztraukties par katru skrambiņu, turpretī dienvidu valstīs, kā Grieķija, Itālija un arī Francija, cilvēki šādām lietām nepievērš gandrīz nekādu vērtību. Pat novietojot automašīnu stāvvietā, viņi pastumda malā pārējās, viegli ietriecoties tajās. Latvijā tas būtu neiedomājami – uzreiz tiktu saukta policija, vai vismaz rakstīts saskaņotais paziņojums un pēc tam visas mašīnas tiktu remontētas. Turpretī dienvidu valstīs tas ir gluži normāli un teju ikviena mašīna ātri vien iegūst dažnedažādus skrāpējumus un buktītes visapkārt.


Iespējams, ka šādas attieksmes atšķirības ir tādēļ, ka padomju laikos mašīnu varēja atļauties retais. Mašīna bija ļoti liela vērtība, tādēļ par to rūpējās. Turpretī dienvidu valstīs šajā laikā jau attīstība bija gājusi uz priekšu un automašīnas bija lētākas un pieejamākas ikvienam, tādēļ arī tām cilvēku acīs nav tādas vērtības, kas ietekmē arī to, kā tās tiek lietotas un koptas. Lai gan arī pie mums automašīnas nu jau ir pieejams ikvienam (jo sevišķi ar neskaitāmo kredītu un līzingu palīdzību) šis rūpēšanās un „lielā dārguma” sindroms ir palicis. Ir pat cilvēki, kuriem automašīna ir vissvarīgākā lieta dzīvē un visnozīmīgākais līdzeklis, kā parādīts savu stāvokli pārējai sabiedrībai. Iespējams tieši tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ mums, kā vienai no nabadzīgākajām Eiropas valstīm ir tik milzīgs džipu īpatsvars (kuru atzīst visi auto tirgotāji). Lai gan Latvijā nav ne kalnu, nedz arī tādu bezceļu, kuros šādas automašīnas būtu nepieciešamas.

Lielu mašīnu īpatsvars ir arī Amerikā, tomēr tur tas ir citu iemeslu dēļ. Amerika nav piedzīvojusi viduslaikus ar šaurajām un kompaktajām pilsētiņām. Viņiem visas pilsētas ir ar lielām plašām un taisnām ielām, jo visas ir būvētas salīdzinoši nesen, tādēļ viņiem uz ceļiem ir ļoti daudz vietas. Arī degviela nesagādā problēmas valsts piekoptās politikas dēļ. Eiropa turpretī ir ļoti blīva ar daudz mazām šaurām pilsētām. Tādēļ lietot pārliek lielu mašīnu gluži vienkārši būtu neērti.

Interesanti ir pavērot arī pašu braukšanas kultūru dažādās tautās. Ir tautas, kas ļoti pedantiski ievēro ceļu satiksmes noteikumus, kā vācieši un briti. Un ir tautas, kurām ir problēmas ar ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu. Internetā bieži kā piemērs tiek attēlota Krievija. Iespējams arī tur ir tā pati no padomju laikiem mantotā „lielā dārguma” parādība, kad tagad nu katrs ticis pie braucamā, cenšas izrādīties kā nu vien spēj.

Eiropiešiem visnepierastākā braukšanas kultūra ir dienvidu un dienvidaustrumu Āzijā. Tur noteikumi netiek ievēroti pilnīgi nekādi, lai gan mašīnu arī tur nav pārāk daudz. Viņiem pārsvarā priekšroka ir pēc izmēriem lielākajam transporta līdzeklim. Indijā gan vēl visam pa vidu iespraucas reliģija. Indijas satiksmē galvenais ceļš vienmēr ir govīm.

Tādējādi aplūkojot visdažādākās tautas var atrast daudz un dažādus piemērus kā kultūra un vide ietekmē braukšanas kultūru, lai gan braukšanas kā tādas mērķis visā pasaulē ir pilnīgi viens – nokļūt no punkta A uz punktu B.

VN:F [1.9.22_1171]
Rating: 10.0/10 (1 vote cast)
Braukšanas kultūra un paradumi, 10.0 out of 10 based on 1 rating
This entry was posted in Kultūra and tagged , , . Bookmark the permalink.