Valodas un kultūras attiecības

Valoda

Valodas (attēla autors: zinjixmaggir)

Valoda ir viens no kultūras pamatiem. Valodai ir svarīgi, lai to saglabātu sev raksturīgajai manierei, tomēr attīstoties cilvēkiem, viņu videi un ikdienai, mainās arī kultūra, tādēļ valodai nav iespējams palikt uz vietas. Ja tā paliek uz vietas un jaunumus nepieņem, tad valoda ar laiku mirst, arvien vairāk sajaucoties ar sadzīvē nepieciešamajiem jaunajiem vārdiem no citām valodām. Lai to nepieļautu, valodnieki cenšas izdomāt jaunus vārdus, lai valoda, saglabājot savas specifiskās īpašības, spētu turēt līdzi apkārtējās kultūras attīstībai.

Tomēr šis process ir ārkārtīgi grūts mazām valodām, tādām, kā latviešu. Jo lielākā daļa jauno terminu ienāk tehnoloģiju attīstības, modes un stila dēļ. Šīs jomas lielākoties ienāk no ārvalstīm, tādēļ vispirms iepazīstoties ar jaunumu mēs par to uzzinām angļu, vācu, krievu vai kādā citā valodā, no kurienes šī jaunā tehnoloģija, modes lieta, vai starptautiski populārs izteiciens ir cēlies. Tādēļ vispirms mēs to iepazīstam svešā valodā un sākam to lietot tādu kāds tas ir. Ar laiku, ērtības labad, jaunajam terminam tiek pielikta latviska galotne, lai to būtu ērtāk lietot sarunā un tad jau tas sāk iesēsties valodā. Kad valodnieki latviskošanā nonāk līdz jaunā termina latviskā vārda izdomāšanai – tas bieži ir jau dziļi iesēdies cilvēku galvās un latviskotā versija izklausās muļķīga un nepierasta, kas gan tā nebūtu, ja sastaptos uzreiz jau ar gatavo termina latviskoto versiju.

Parasti valodnieki nespēji pietiekoši ātri izsekot kultūras izmaiņām un jaunajiem terminiem, kas ienāk valodā.


Visspilgtākais piemērs savas valodas attīstīšanai ieviešot arvien jaunus mainīgās apkārtējās vides vārdus ir islandiešu valoda. Arī islandiešu valodā ar laiku bija ar kristietību ienākuši vārdi no latīņu valodas, daudz vārdu ienāca no pārējām skandināvu valodām, kā arī kroņa saistību dēļ no franču valodas un tirdzniecības dēļ no vācu valodas. 18. gadsimtā islandiešu rakstnieki un intelektuāļi aizsāka valodas attīrīšanas kampaņu, kas 19. gadsimtā pārauga jau valstiskā apmērā. Mērķis bija tikt vaļā no pēc iespējas vairāk svešvārdiem. Valodnieki centās izgudrot pilnīgi jaunus un islandiešu valodai raksturīgus vārdus. Piemēram, vārds elektrība pārtapa par rafmagn, kas burtiskā tulkojumā nozīmē „dzintara spēks”, no grieķu elektron (dzintars). Pateicoties šai pilnīgajai valodas tīrības saglabāšanai, arī mūsdienās ikviens islandietis var brīvi izlasīt Eddas sāgu un citus sennorvēģu darbus no 10. gadsimta.

Latviešu valodā ar šādu attīrīšanu ir nodarbojušies Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns. Viņi izveidoja sistēmu, kā ikvienu svešvārdu latviskot, kā arī izveidoja daudzus jaunvārdus. Mūsdienās ar to nodarbojās valsts valodas centrs.

Padomju laikos latviešu valodu skāra spēcīga rusifikācija, kas specifiskās aprindās joprojām ir saglabājusi ārkārtīgi daudz žargonvārdu, kas nav nekādi saistīti ar latviešu kultūru, bet tiek lietoti ieraduma pēc.

Lielajām valodām nav nekādu problēmu turēties līdzi kultūras attīstībai, jo lielākā daļa šīs attīstības notiek tieši lielo valodu paspārnē. It sevišķi tas izpaužas tieši sākot ar 20. gs pirmo pusi, kad sāka attīstīties radio, TV un internets, kas ļauj valodai un kultūrai vieglāk izplatīties pa visu pasauli. Mazajām valodām ir ļoti jānopūlas lai tiktu tam līdzi. Tomēr iespējams, ka ne vienmēr ir nepieciešams radīt jaunus vārdus ikvienam jaunam terminam, kā to dara islandiešu valodā. Bieži tas izrādās traucējoši komunikācijā un jauno iespēju apguvē.

VN:F [1.9.22_1171]
Rating: 0.0/10 (0 votes cast)
This entry was posted in Kultūra, Valoda and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink.